Saules pielūgsme pasaules tautu kultūrās ir sena tradīcija. Šodien neviens nevar pateikt, kad tieši cilvēks pirmoreiz pauda izbrīnu par šo solāro objektu, kas jau kopš seniem laikiem ir bijis cilvēces galvenais gaismas, siltuma un auglības simbols.
Saule kā gaismas un dzīvības dāvātāja tika uzskatīta par Visuma patieso spēku, jo tika asociēta ar varu, godu, apgaismību, dzīves spēku, vitalitāti un visu dzīvību uz zemes. Ar savu visu redzošo aci tā saskata visu, tāpēc vienmēr ir bijusi taisnības garants un gudrības avots.
Lai gan visu pasaules kultūru reliģijās un mitoloģijā ir saskatāmi saules motīvi, salīdzinoši nedaudzas senās civilizācijas pārvērta saules apbrīnu par īstu reliģiju. Tām bija savi valdnieki, imperatori un faraoni, kas tika uzskatīti par Saules dēliem un tās inkarnāciju zemes virsū.
Visspilgtāk saules kults kā reliģija, kas balstīta uz solāru dievību, izpaudās senajā Ēģiptē, Mezopotāmijā, Indijā, Japānā, un Dienvidamerikas pirmiedzīvotāju kultūrās. Salīdzinoši vēlāk tās pielūgsme parādījās citu tautu mitoloģijā un reliģijā.
