Dzīvības pastāvēšana uz Zemes ir atkarīga no Saules.
Saule, raugoties no Zemes, bez šaubām, ir centrālais debesu ķermenis. Tādēļ daudzās kultūrās Saule bija dievs vai dieviete, arī indoeiropiešu tautām, to skaitā arī latviešu mitoloģijā. Tāpat ļoti liela nozīme tika piešķirta dienas un nakts un gadalaiku maiņām (piemēram, saulgriežu svinēšana), savukārt Saules aptumsumi tika uztverti ar šausmām.
Mitoloģijā Saule kā debesu ķermenis iezīmē pretstatu Zemei, htoniskajai pasaulei. Saule ir Visumu sakārtojošais spēks; tā nosaka kalendāro ciklu un laika skaitīšanu.
Saulei kā arhetipiskam tēlam ir ambivalenta daba: no vienas puses Saule ir gaismas, siltuma un dzīvības avots, bet no otras - tā var nest arī, piemēram, postošu sausumu, iznīcību.
Kristietībā Saule simbolizē nemirstību un augšāmcelšanos. Saule simbolizē arī Jēzu Kristu kā taisnīguma un patiesības nesēju.
Alķīmijā Saules tēls sadalās divos: zelta, dzīvību nesošajā "dienas Saulē" un "melnajā Saulē", kas simbolizē neapstrādātu vielu, pazemi.
Saule bieži tiek attēlota kā seja pie debesīm: tas ir tēva, arī karaļa autoritātes simbols.
