Saule Latviešu folklorā

Citāti no grāmatām

Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999

Kosmoloģisko mītu sistēmā centrālais tēls ir Saule; tās interpretācijā rodam bagātīgas paralēles dažādo pasaules tautu mitoloģijā, kur sastopam augsti attīstītu Saules kultu ar īpašiem tempļiem un priesteriem (ēģiptiešu, asīriešu, inku mitoloģijā). Latviešu mitoloģijā debess spīdekļu kulta izpausmes visvairāk atsedzas etnogrāfiskajā materiālā, īpaši ornamentikā, kā arī gadskārtu ieražu sistēmā, kuras rituālu cikliskums veidojies ciešā kopsakarā ar Saules gaitu debesu kalnā un zemes dzīves atkarību no tās. Šajā sistēmā iekļaujas arī plašais vasaras un ziemas saulgriežu dziesmu cikls; tajā gan nav tieša Saules cildinājuma, bet būtībā tas ir kā Saules gaitas noteiktā auglības kulta sastāvdaļa šādu funkciju veic. Tāds pats zemteksts ietvēries arī saulgriežu mielastam raksturīgajos ēdienos, uguns dedzināšanā un citās visām zemkopju tautām raksturīgajās tradīcijās. Saules dziesmas iekļaujas šajā senajā kultūras sinkrētismā kā būtiska tās sastāvdaļa, paužot pārliecību par dabas un cilvēka ciešo vienotību tā apziņā un praktiskajā rīcībā.

Etimoloģiski latviešu vārds saule ne tikai saskan ar lietuviešu saulė un senprūšu saule, bet iekļaujas plašākā indoeiropiešu valodu saimē, kurās vārds saule atvasināts no sauel-, suuel-, sūl-, kā, piemēram, latīņu sōl, grieķu gelios, gotu sauil, angļu sol, senindiešu sūryā u.c.

Debess spīdekļu draudzes centrālās figūras - Saules - tēlojumā tautasdziesmās savijušies gan dažādi poētiskās izteiksmes līmeņi, gan atšķirīgi ilgos gadsimtos veidojušies pasaules izpratnes un skaidrojuma aspekti. Dziesmu vairumā dominē poētisks Saules kā dabas parādības tēlojums, tās ietekmes lokā iekļaujot gan kosmosam piederošos patstāvīgos objektus - Mēnesi un visu zvaigžņu sistēmu, gan arī visu dzīvo radību virs zemes, it īpaši - kokus un ūdeņus, kā arī rasā samirkušā ganiņa vai sērdienītes labsajūtu. To ļoti uzskatāmi apliecina Vairas Vīķes-Freibergas un Imanta Freiberga sakārtotās “Saules dainas”, kur visplašākā ir otrā nodaļa - “Fiziskā saule”. Tā aptver 2218 dziesmas, kas pārstāv 55% no visiem krājumā ievietotajiem 4137 tekstiem. Tematiski šajās dziesmās izdalās trīs atšķirīgi cikli, ko autori raksturo šādi: “Vienā saule parādās hronoloģiskā izpratnē kā debesu pulkstenis un gadalaiku un gadu mērītāja. Otrā atrodam dziesmas par sauli meteoroloģiskā izpratnē kā gaišuma, siltuma un laba laika nesēju. Trešajā ciklā tā dažādos fiziskos aspektos pieminēta, tikai lai izceltu kādu metaforiski paralēlu īpatnību no cilvēku - sevišķi sieviešu - dzīves.”

Kā no raksturojuma redzams, šīs nodaļas dziesmām ar mūsu risināmo problēmu atsevišķos gadījumos var būt tikai netiešs sakars, piemēram, ja kādas no tām dziedātas kāzu, kristību, gadskārtu vai kādu citu ieražu norisēs, kur tās jau pēc savas funkcijas iegūst mītisku raksturu, tāpēc pie tām tuvāk nepakavēsimies. Toties nozīmīgas ir pārējās abas nodaļas, katra savā aspektā.

Mitoloģijas problēmu sakarā visai interesanta izrādās pirmā nodaļa “Kosmoloģiskā saule”, kas apjoma ziņā ir vismazākā, aptver tikai 199 dziesma, - ap 5% no kopskaita. Taču tās, pirmo reizi savāktas vienkopus, sniedz visai rosinošu materiālu lasītājiem, kurus interesē seno latviešu pasaules redzējuma savdabība. Tās, piemēram, rāda, ka tautasdziesmu kosmoloģija apvieno telpu un laiku kā visuma uztveres galvenās dimensijas ar Sauli kā galveno kritēriju. Telpiski dziesmas runā par Visuma dalījumu divās atšķirīgās daļās, izejot no saules kā centrālā atsauksmes jēdziena: šai saulē jeb pasaulē (vietā zem saules) un viņā saulē, viņsaulē, kur nokļūst no šīs saules aizgājušie. Kaut gan šīs dziesmas runā it kā par reālās dzīves notikumiem, kuros būtiska vieta arī saulei, to poētiskajos tēlos ietvērušās dziļākas pārdomas, kas skar pasaules izpratnes jautājumus. Piemēram, par šīs saules un viņas saules būtību, dzīves jēgu. Ja šī saule apdziedāta tūkstošiem dziesmās kā dzīvības, skaistuma, skaņu un krāsu pārpilna, kur pat smildziņa ziedēja sidraba ziedis, tad par viņsauli dziedātāji izsakās visai piesardzīgi:
Mīlē mani šī saulīte,
Viņa saule nemīlēja:
Šī saulīte man zināma,
Viņa saule nezināma.
LD27370

Nu kur tad īsti šī viņsaule ir? Dažās dziesmās tā identificēta ar Vāczemi, citās - tiešāk vai aplinkus - tepat ar kapsētu:
Gulēt man šo naksniņu
Kapsētītes maliņā:
Šī saulīte neizdeva,
Viņa labi nesaņēma.
LD27616
Ko es laba nopelnīju,
Šai saulē dzīvodams?
Asi zemes nopelnīju,
Sešus dēļu gabaliņus.
LD27564

Dažās jaunākas cilmes dziesmās, kas radušās krietietības ietekmē, viņa saule saistīta arī ar debesīm un elli:
Neraud’ gauži, raudulīte,
Gar kapiem staigādama;
Viņā saulē tiksimies,
Mīļā Dieva paspārnē.
Tdz49510

Un vai vispār viņā saulē saule ir, jo miršana tēlota kā aiziešana tai ciemā, Kur saulītes neredzēju, saulei acis nerādīju? Par šo jautājumu latviešu mitoloģijas pētnieki diskutējuši gandrīz visu mūsu gadsimtu, jo tas vienlaikus ir arī jautājums par pasaules uzbūvi seno latviešu priekšstatos. Strīda būtība: kur atrodas viņa saule - pazemē, debesīs, kur nokļūt tieši pa debesu kāpnēm - garo pupu, balti rozi, vai aiz horizonta, kur saule noriet? Ja pareizs ir pēdējais pieņēmums, tad pasaule ir trīsdaļīga, jo aiz horizonta sastopas trīs pasaules: debesis, zeme, pazeme. Šo uzskatu pārstāv L.Adamovičs, savas domas pamatojumam līdzās tautasdziesmām izmantojot arī pasakas, ignorējot attiecīgo sižetu internacionālo raksturu. E.Zicāns ir pārliecināts, ka priekšstati par trīsdaļīgu pasauli, ko var saskatīt nedaudzās dziesmās, tajās ienākuši jaunākos laikos kristietības ietekmē; dominējošā seno latviešu uzskatos tomēr ir divdaļīgā pasaule. H.Biezais, plaši raksturojis šo strīdu norisi un būtību, secina, ka folkloras avotos nav nekādu tiešu liecību par trim pasaulēm, un pievienojas J.Hardera atzinumam, kurš XVIII gs. Otrajā pusē rakstījis, ka latviešiem nav racionālu, sistematizētu priekšstatu par pasaules uzbūvi. Viņi esot pārliecināti par redzamo - šo pasauli - un neredzamo - viņu pasauli. Tāpēc arī personificētā saule darbojas tikai šo divu priekšstatu robežās.

Mitoloģijas enciklopēdija. R., 1994

Saule, latviešu mitoloģijā personificēts debess spīdeklis. Saules mīti attiecas galvenokārt uz tās darbību diennakts gaitā, bet samērā maz mītu ir par tās gadskārtējām kustībām. Mītos par Saules diennakts kustību vērojami vairāki slāņi vai kultiskie loki. Visvecākajam slānim var piedēvēt uzskatus, kas saista Saules dievieti ar debesīm. Viena daļa tēlo Sauli mūžīgā, nenogurstošā kustībā: dienu viņa, visiem redzama, brauc, tek, dej vai kāpj pa debesu kalnu (arī ap to vai gar to), bet naktī veic atkal atceļu, neredzama, aiz apvāršņa pa Pasaules jūru, kas ierobežo zemi no visām pusēm. “Nava tiesa, nava tiesa, ka Saulīte nakti guļ! Vai rītā tur uzlēca, kur rietēja vakarā?” Antropomorf. Mīts parasti liek Saulei kustēties uz priekšu ratos vai kamanās ar diviem vai trim dzelteniem kumeļiem. “Saule brauca dienu, nakti div’ dzelteni kumeliņi. Vai Saulīte mīļa balta, vai tie teva nepiekusa? Lai piekusa, ja piekusa, man nav vaļas dusināt.” Ratu vietā braukšanai pa ūdeni lietojama laiva: “Ni šodien, ni vakar netek Saule kājiņām: pār siliņu ratiņos, pār jūriņu laiviņā.” Izņemot vienu dziesmu, kas tieši attēlo Saules zelta ratu uzņemšanu sudraba laivā, citas runā tikai, ka “saskanēja zelta irkļi sudrabiņa laiviņā” vai “laiviņā iemetot”. Šādā Saules gaitas tēlojumā ietilpst arī viņas kumeļu peldināšana jūrā. Atsevišķi varianti, kas lokalizē Saules norietēšanu ne “vidū jūras”, “aiz deviņām jūriņām”, bet aiz ezera, “viņā pusē Daugavai”, “aiz deviņi ezeriņi” vai “kur deviņas upes tek”, - šķiet, atkarīgi no vietējiem apstākļiem, kur trūkst konkrētu vērojumu par Saules iegrimšanu jūrā.

Līdzās šim priekšstatu kompleksam par Sauli kā mūžīgas kustības un dzīvības simbolu ir vēl cits, ka Saule novietojas rītos Saules kokā un tur rotājas un rotā Saules meitu vai Saules meitas visu dienu, bet vakarā aiziet uz dusu, atstājot kokā pakārtu savu jostu vai Saules meitas vainagu un dodot vietu citiem spīdekļiem: “Trīsžuburu bērziņš auga Saules taka maliņā. Tai vienā Saule lēca, tai otrāi Mēnestiņis, ai trešā zariņā Auseklītis ritināja.” Ar Saules koka motīvu var savienot arī uzskatu, ka viņa pavadi nakti laivā vai lieto laivu, lai nokļūtu savā naktsmītnē. Šo abu ar dabas parādībām tieši saistīto mītu kompleksu relatīvais vecums grūti nosakāms. Jaunāks ir mīts, kas izveidojies antropomorfizācijas gaitā, Saules dievībai attālinoties no tiešajām dabas parādībām. Saule kļūst par bagātas lielās debesu sētas vai tās daļas saimnieci. Tur viņai ir savas namdurvis, pat sava pils ar pagalmu un dārzu. Viņa atdusas tāpat kā katra lauku mājas saimniece, tikai vēl jaukākā vietā - āboliņā uz rožu palagiem, viņa mazgājas rītā “aiz upītes leicītī sudrabiņa bļūdiņā”, noperas pirtī, veic dažādus sieviešu darbus, rotājas, atsēžas krēslā, izprecina savas meitas utt. Viņas tērpa un rotu aprakstā bieži minēts zīds, samts, zelts un sudrabs. Viņa ir arī ābeļu dārza saimniece, kam katru vakaru “ābelei nokrita zeltābolītis” (t.i., saule), bet “Dievs dara citu no zelta, vara, no sudrabiņa”; vai arī: “Noiet Saule vakarā, zeltābolu mētādama.” Dabīgā saule šajos mītos rādīta arī zelta rieksta, zirņa vai lodes veidā, kas iemesta “sudrabiņa ozolā.. nokrita skanēdams pa zariņu zariņiem”. Saule ir zelta ritenis, kas iet pa ceļu, kas uzveļas kalnā un noveļas; balta ripa, kas veļas pa kalnu vai skrien pa gaisu, zelta kamols paklētī vai sarkans kamols, kas veļas aiz kalna, gotiņa, kaķīts pie siena kaudzes, balta kaza, kas grauž ledu, utt. Vairāk izveidots ir mītu cikls par antropomorfizētās Saules precībām, kurš ietilpst debesu precību vai vedību mītos. Saule precībās ar Mēnesi, pēc mitologu uzskatiem, notiek pašā pirmsākumā (“kad zemīte radījās”), pat ārpus empīriskās īstenības (“tad jūrā miežus sēja, kad Saulīte meita bija”). Saule tā kļuvusi par māti, kas izdod pie vīra Saules meitas. Vispār Saule daudz lielākā mērā ir Saules meitu māte, nekā Dievs ir tēvs Dieva dēliem. Sauli arī nosauc tieši par meitu māti. Viņa aicina panāksniekus meitas dotībās, izvada to raudot, gatavo tai pūru un ved to.

Saules riets latviešu tautas ticējumos ir nozīmīgs vakara un nakts robežai. Saule vēl rietā dod savu labumu: māte ņem bērnu klēpī un tur, lai saule to var apspīdēt, un jaunava, kas grib būt skaista, saņem saules pēdējās veltes, skrienot pret sauli ar izplestām rokām. Zīdaiņus nav likuši gulēt pirms saules rieta, lai tie nepārmij nakti un dienu miegam; bērnam tad arī jādod krūts; to nedrīkst darīt pēc pusnakts, kad gailis dziedājis, jo tad bērns būs skaudīgs, ar ļaunu skatienu. Pēc saules rieta nāk uz krasta kaltēties noslīkušo cilvēku dvēseles, sāk lidot pūķi; nedrīkst vairs velēties, jo tad velējas tikai raganas. Ir arī daudz aizliegumu: nedrīkst spoles tīt (lai jēriem nav līkas kājas), malt, vērpt, maizi cept, matus sukāt u.c. Pēc saules rieta nestrādā, jo darbam vairs nav svētības. Līdz saules rietam jānoslēdz miers, ja sastrīdējušies. Līdz ar rietu nāk Laima, tāpēc istaba jāslauka jau pirms tam, lai nenoslaucītu tai kājas, neaizslaucītu acis. Ar saules rietu saistītas dažādas pazīmes: ja tad gailis dzied, kāds mirs; ja pēc tam, kāds maldās, u.tml. Jāņu vakarā rietā krustceļā griež velēnas: cik apakšā slieku, tik būs brūtgānu. Dzeguzes kūkošana pēc saules rieta ziņo bada gadu. Daudz arī dažādu izdarību. Pirmajā gavēņa piektdienā šai liekā nes no kapsētas smiltis un kaisa istabā pret circeņiem; govis dzirda Sveču dienā pēc saules rieta, lai tās nebizo, tāpat Lūcijas dienā, pirmajos Ziemsvētkos; pēc saules rieta bāž spalvas spilvenos, kad putni jau guļ, lai tās nelien laikā; tāpat pirmoreiz laiž laukā cāļus, jo vanags jau guļ. Pēc saules rieta dzen dažādiem paņēmieniem ārā circeņus. Jāņu vakarā lasa puķes vainagam. Triju kungu vakarā skaita sētas kokus, lai apprecētos. Arī sēšana ir pēc saules rieta; tā sēj āboliņu (ja tas jādara vecā mēnesī), miežus un zirņus (lai zvirbuļi neredz), stāda sīpolus, lai tārpi tos neēd, lai vistas nekasa, lai tie neziedētu; tad stāda arī kāpostus, sēj kaņepes. Saules riets ir arī pareģošanas laiks.

Latviešu tautas dzīvesziņa 2. R., 1990

Saulīte dancoja
Sudraba kalnā,
Zeltītas kurpītes
Kājiņā.

Kā jau iepriekš sacīts, debesis mēs redzam divējādas - dienas debesis un nakts debesis. Senajās ticībās izcila vieta piederēja gan vienām, gan otrām. Taču dažām tautām šī dienas un nakts debesu jēga bija dažāda. Salīdzinot ar zemnieku tautām, nomadu (lopkopju) tautas daudz lielāku vērtību veltīja nakts debesīm - Mēnesim un zvaigznēm. Tas acīmredzot tāpēc tā, ka nomadi savus ganāmpulkus, sargādamies Saules svelmes, bieži vien no vienām ganībām uz citām pārdzina naktīs. Viņiem bija jāprot labi orientēties pēc zvaigznēm, un par savu labklājību vai nelabklājību viņi jutās pateicību parādā nakts debesīm. Turpretī zemnieku tautu dzīvē daudz lielāka nozīme bija dienas debesīm - Saulei. Un iemesls tam: zemnieka darba ritms ir cieši saistīts ar gadalaiku ritmu, ar Saules redzamo gaitu pie debesvelves.

Mīts par debesu un padebešu iemītnieku strīdiem pazīstams arī mums, bet pavisam citādā risinājumā. Pat tādā dainā kā:
Saule kūla Mēnestiņu
Ar sudraba čakārniņu.

Saule neparādās kā ļauns spēks. Kulšana ar čakārniņu mums, dainu klausoties, gan varbūt šķiet mazliet jocīga, bet nekādā ziņā sāpīga.

“Pēc dažu Āzijas un Amerikas pirmatņu uzskatiem,” raksta Arveds Švābe, “Saule ir vīriešu, bet Mēness sieviešu dzimuma. Tā Amerikas indiāņu cilts huiholi tic, ka Saule ir tēvs, bet Mēness vecāmāte. Tas izskaidrojams pa daļai ar platuma grādu: ap tropikiem un tuksnešos, kur Saules versme izdedzina labības laukus, zemkopju ciltis tēlo Sauli kā bargu, kareivīgu vīrieti, bet pusnakts Mēnesi kā maigu, sievietīgu būtni. Baltu tautu Saule, tāpat kā somu un igauņu, ir pārāk maiga un mīļa, lai viņu tēlotu kā vīrieti. Te sievietes veidols pats pieskanīgākais.”

Arvedam Švābem pilnīga taisnība. Šeit varētu tikai piebilst, ka Saules vārds vīriešu dzimtē ir arī Eiropas dienvidnieku valodās, piemēram, grieķiem (Hēlios) un romiešiem (Sol). Ziemeļu tautām - bet mēs esam ziemeļu tauta - Saule nepavisam nešķiet barga, bet gluži pretēji - maiga un laipna kā māte. Mūsu dainās Saule nereti nolikta līdzās mātei:
Saulīt’, mana māmulīte,
Abas vienu labumiņu:
Saulīt’ mana sildītāja,
Māmiņ’ mana žēlotāja.

Šeit Saule ir sildītāja, māte žēlotāja, bet ir arī dainas, kur Saule uzņēmusies abas šīs funkcijas:
Lec, Saulīte, rītā agri,
Noej laiku vakarā:
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama.

Zīmīgi arī, ka Saulei ir sakars ar mātes koku ābeli un ābeļdārzu, piemēram:
Iebrauca Saulīte
Ābeļu dārzā,
Deviņi riteņi,
Simts kumeliņu.

Taču nereti izteiktas šaubas par to, vai Saule vispār uzlūkojama par dievību, jo neesot tādu dainu, kurās būtu runāts par Saules pielūgšanu. Šādu dainu tiešām nav. Un no tā tad it kā varētu secināt, ka dainu Saule nav nekas vairāk kā mums būtiski svarīgā debesspīdekļa personifikācija.

Taču ļoti daudz mums ir tādu dainu, kurās Saule minēta kopā ar dievībām, kuru dievišķīgais “statuss” ir nenoliedzams un neapstrīdams. Piemērs:
Kālabad šorītiņ
Asarota Saule lec?
Vai tā bija rājusies
Ar Dieviņa māmulīti?

Šī bija daina, kurā Saule tēlota kā līdzvērtīga Dievam. Bet ir arī dziesmas, kur tā minēta kopā ar Laimu:
Dieviņš zina, Laima zina,
Kā Saulīte gauži raud:
Pilni meži piebiruši
Saules gaužu asariņu.

16. un 17.gadsimta autoru vidū netrūkst tādu, kas savos rakstos šausminās par to, cik latvieši esot tumša tauta - pielūdzot Sauli un Mēnesi. Arī Georgs Mancelis savos sprediķos brīdina latviešus no Saules, Mēness un zvaigžņu pielūgšanas. Ja latvieši šādu pielūgšanu nepazītu, brīdinājums nebūtu vajadzīgs. Un mūsu tautas ticējumu vidū ir jo daudzi tādi, kas liek “svētīt” Saules rietu, t.i., Saulei rietot, uz brīdi pārtraukt visus darbus. Šis brīdis ir tas “Svēts vakariņš”, par ko senči dziedāja pazīstamajā klaušinieku dainā “Ej, Saulīte, drīz pie Dieva”. Citi svētījamā brīža nosaukumi.: Vakara krēsla, Novakare, Krēslas laiks, Saules apakša, Saules pakāpi, Saules kājas, Saules pakrēšļi, Saules celiņš. Vēl ne visai tālā pagātnē latviešu sētas rudens un ziemas vakaros svinēja Pelēko jeb Sirmo stundu - starp Saules rietu un uguns iedegšanu skalturī (lukturī, lampā). Pelēkajā stundā saime sapulcējās istabā, neviens nestrādāja, arī nedziedāja, visi sēdēja un vai nu klusēja, vai arī neskaļi sarunājās. Tas bija teiku teikšanas un mīklu minēšanas laiks.

Latviešu tautas ticējumi liek pret Sauli izturēties ar cieņu: uz Sauli, piemēram, nedrīkst ar pirkstu rādīt. Vispār pazīstams ir brīdinājums “Neskaties Saulē!”. Saules aptumsumi - tā ticēja mūsu senči - norādot uz gaidāmām lielām pārmaiņām: uz karu, mēri, uz bada gadiem.

Aptumsums nozīmē, ka Saules vaigs sadrūmis, jo Saulei ir daļa visā, kas zem Saules notiek. Ir dienas, kad Saule līksmo, priecājas, pat dejo, bet tāpat ir dienas, kad Saule raud. Tās ir Saules bēdas:
Kālabad šorītiņ
Asarota Saule lec?
Kā Saulīte neraudās:
Pilna zeme grēcinieku.

Adamovičs L. Senlatviešu reliģija vēlajā dzelzs laikmetā. R., 1937

Saule, Mēness, Auseklis, Austra, Saules meitas un Dieva dēli ir pa daļai atklāti saskatāmu, pa daļai grūtāk uzminamu gaismas parādību mītoloģizējumi. Saules redzamo dienas gaitu pie debesīm un neredzamo nakts gaitu latviešu tautas dziesmas attēlo visādu simbolisku un allēgorisku gleznu veidā (saule tek, brien, danco, brauc kamanās, ratos, laivā, lec sarkanā kociņā, mētā zeltābolu u.t.t.), viņas uzvalku daudzina lielā krāšņumā un košumā, visvairs zelta un sidraba. Dažādās līdzībās tēlo viņas veidu, īpaši mīklas. Bet saule arī redz un zina visu, kas notiek pasaulē (33744, - 991).

Diferenciācijas ceļā no Saules atskaldījušās Saules meitas, kalponīte, kalpi (sulainis), stūrmanis, dēls un vedekla, kas reprezentē dažādas ar sauli sakarīgas gaismas parādības, kā: dažādus saules gaismas efektus, saules starus u. t. 1. No šīm būtnēm visvecākās ir Saules meitas, radniecīgas indiešu Sūra dubitu un grieķu Hēliadēm. Viņas gūst īpašu nozīmi ar savām attiecībām pret Dieva dēliem, kas atgādina leišu "Dievo sunelei", grieķu Dioskūrus un indiešu Ašvinus. Arī šie ir pirmatnēji bijuši kādas debesu gaismas parādības reprezentanti, bet savā tālākā veidojumā, it īpaši satiksmē ar Saules meitām, ir lielā mērā humanizēti. Sava loma debess mītos bij arī Auseklim (rīta zvaigznei) un Austrai (rīta blāzmai), bet pēc tautas dziesmām nevar identificēt ne pirmo ar kādu Dieva dēlu, ne otro ar Saules meitu. Auseklim pat piedēvēti pašam savi dēli. Senāriešu mitoloģiskos fragmentus pārveidojusi un sadrupinājusi senlatviešu mitoloģijas diferenciācijas dziņa.

Debess precības senlatviešu mitoloģijā ir vecs mīts, ko indoeiropiešu tautas laikam mantojušas no senās kopējās pirmtautas. Precējamā ir Saule jeb Saules meita, bet precinieku rindas ir ļoti raibas: Dieviņš, Mēness, Auseklis, Dieva dēli, Ausekļa dēli, Mēness dēli, Vējš un Vēja dēls, arī Pērkons un Pērkona dēls tīko pēc debesu līgavas.

Pamatmīts droši vien stāstīja par Saules precībām ar Mēnesi. Dilstošā Mēness steigšanās klāt Saulei un pazušana tajā uz "3 dienām" bij šā mīta dabas pamats (bāze). Dzimumu mīlestības rotaļas motīvi ieskanas tiklab Dieva dēlu un Saules meitu, kā arī Mēness un Saules attiecību raksturojumos. Saule un Mēness, liekas, bij tapuši pat par precību ideālfigūrām, un viņu vārdos sauca jauno pāri precību rotaļās.

Mēness kustības, aptumšošanas un grieži ir devuši vielu un ierosmi dažādiem tēlojumiem, kur mitoloģiski elementi jaucas ar dzejiskām gleznām. Mēness bij iecienīts palīgs un sargs senlatviešu kareivjiem, kas labprāt izlietoja naktis kara gaitām un cīņām, bet arī grūtdieņu un sērdieņu palīgs un labvēlis. Dzimtbūšanas un klaušu laikos par "bāra bērnu sildītāju" daudzināja Sauli.

Mēness kults liekas senlatviešos vecāks par Saules kultu. Mēness kulta pēdas varbūt saskatāmas senā latviešu paražā svinēt precības jaunā un pilnā mēnesī, ko apliecina Chr. Kelchs 1695. g. Par saules kultā parasto uzlecošās Saules apsveikšanu latviešu folklorā nekādi tieši dati nav zināmi, bet saules noiešanu latvieši svētījuši, atturēdamies no dažādiem darbiem (LD 6843, -46, 25535, 27593).

Straubergs K. Latviešu tautas paražas I. R., 1944.

Arī saulei ir liela nozīme mītos. Tieši ar debesim saistāmi uzskati par Saules koku. Sk. LKV 19, 37794. Tāpat līdzīgi kāviem debesu parādības personificētas saules meitās un dievu dēlos. Sal. LKV 19, 37797 sek. Sal. arī vecākās ziņas par saules kultu pie latviešiem, kā arī ticējumos u.c. Vēl šodien ir daudz tādu viņu (livoniešu) vidu, kas neko nezina teikt par Dievu un Viņa svētajiem. Šis pielūdz sauli, tas mēnesi, viens izvēlas pielūgšanai skaistu koku, otrs akmeni vai ko citu, kas tam labāk patīk (Š.Tic.26303, S.Munsters, 1550g.). Ir skaidri zināms, ka šī barbaru tauta stāv ārpus kultūras, jo dievu vietā pielūdz sauli, mēnesi un pērkonu (ib. 26304, D.Fabricijs, 1610).

Nebūs jums sauli, mēnesi un zvaigznes pielūgt un priekšam tiems ceļos mesties, nei šādu un tādu koku, nei akmini, nei kādu tārpu, nei ķiplokus, kā vecos laikos jūsu tēvu tēvi, pagāni būdami, tādus niekus un radītas lietas pielūguši jir (G.Mancelis, Lett.postill, 1654, I, 489).

Senos laikos saule precējusi mēnesi un dzemdējusi zvaigznes (Š. Tic. 26307, G.Stenders).

Zilēšanā saulei ir liela nozīme, sevišķi laika noteikšanā. Sal. vecākās S.Gūberta ziņas (1688: Saule, paceldamās augstāku un nolaizdamās zemāku, rada vasaru un ziemu. Mēness atkal aug un dilst. Viņu staros aug visi koki. Saule ir kā augu Tēvs, mēness ir it kā Māte. Kad ir saules vai mēness aptumšojums, tad labība nav jāsēj. Kad saules vai mēness aptumšojums iekrīt labībai ziedot, tad raža būs slikta. Saules aptumšojumi ir tomēr kaitīgāki par mēness aptumšojumiem (Š.Tic. 26259). Ja saule uzejot ir sārta un vēlāk top melna, ja saulei lecot viņas staros ir tumši mākoņi, ja sarkani mākoņi lido ap sauli, ja saulei lecot jeb noejot ir gaŗi stari, ja saule noejot iebrien mākoņos, tad būs lietus. Ja saule noriet sārtos mākoņos, tad būs vējš. Ja saule noiet spoža, tad būs labs laiks (ib. 26360). Šeit vēro kā rietu, tā atsaules dārzus u.tml. Citādi ir ar anomalijām saules un mēness gaitā. Sal.: Retāki gadās, ka divi saules via divi mēneši liekas pie debess esot. Ak, kā tad ļaudis brīnojas un iztrūkstas (ib. 26306, Latv. ļaužu draugs, 1832, 183).

Saules un mēness aptumšošanos uzskata par ļaunu spēku iedarbību, kas šos spīdekļus grib iznīcināt. Tailora un Laša (Lasch) darbos ir šādi uzskati par aptumšošanos pie dažādām tautām: 1) tā ir minēto spīdekļu nespēka, slimības, pat nāves dēļ, 2) tie ir savu vietu atstājuši, 3) aptumšošanās ir viņu dusmu dēļ, 4) raganu, burvju u.tml. uzbrukuma, 5) saules un mēness strīdus dēļ (Hdwb. d. deutch. Abergl. II, 10, 1510 s.). Latviešu folklorā ir ziņas par 1., 4., un 5.variantu. pirmais izsekojams saulgriežu svētku paražās Ziemassvētkos, kas piemēroti izpalīdzēšanai nogurušai saulei; arī pavasaŗa svētkos varam līdzīgus momentus vērot. Saules un mēness strīdi ir bagātīgi apliecināti tautas dziesmās par šo nesaticīgo laulāto pāri. Citādi aptumšošanās ir ļauno spēku uzbrukums, sevišķi saulei. Par leišiem Enejs Silvijs Pikolomini 15.g.s. pieved šādu nostāstu: tie esot pielūguši sauli un lielu dzelzs āmuru: kādreiz saule vairākus mēnešus neesot bijusi redzama, jo to gūstā saņēmis varens valdnieks un ieslēdzis nocietinātā tornī. Tad zōdiaka zīmes tai gājušas palīgā, ar milzīgu āmuru torni satriekušas, sauli cilvēkiem atdevušas, kāpēc tie pielūguši arī instrumentu, ar ko atbrīvota saule.

Saule var būt par zīmi lieliem notikumiem: Ja Trejkungdienā saule spīd, tad tai gadā kaŗu nebūs (67, 14 C Jaunpiebalga). Ja Trejukungu dienā nespīd itin nemaz saule, tad tas ir uz kaŗiem. Vismaz tik daudz saulītei vajaga spīdēt, ka ķeizaram var kumeļu apseglot (17, 22330 C Dzērbene). Ja Treju kungu dienā saule spīd visu dienu, tad tai gadā kaŗa nebūs (Š. Tic. 30835). Ja Zvaigžņu dienā saule spīdot tikai tik ilgi, kamēr jātnieks zirgu apseglojot, tad tanī gadā kaŗa nebūšot (ib. 30836). Trijkungu dienā vajagot tik ilgi saulei spīdēt, kamēr ķeizars zirgu apsedlojot, tad esot miera laiki (17, 843, 205 C Veselava).

uz augšu

uz sākumu

Saules muzeja draugi:


© Saules muzejs, Kungu iela 1, Vecrīga, Latvija, LV-1050, Tālr: 67225587, e-pasts: info@saulesmuzejs.lv