Ticējumi

Tautasdziesmas

Citāti no grāmatām

V.Vīķes-Freibergas grāmatu citāti

Saule Latviešu folklorā

Tautasdziesmas

Tautasdziesmās Saule tēlota nerimstošā kustībā. Viņa pārvietojas ratos, kamanās ar diviem vai trim kumeļiem, pa jūru vai ezeru brien kājām vai brauc laivā.

Saule brauca olu kalnu,
Div’ dzelteni kumeliņi;
Ne tie svīda, ne tie kusa,
Ne ceļāi dusināmi.
LD33914

Atsevišķos dziesmu variantos Saule pārnakšņo vai noriet jūras vidū, aiz deviņām jūrām, viņā pusē Daugavai u.c.

Jauni puiši nezināja,
Kur Saulīte nakti guļ:
Jūras vidū uz akmiņi
Garas niedres galiņā.
LD33788

Saule tēlota kā bagātas debesu sētas saimniece, kuras ikdienas dzīve īpaši neatšķiras no lauku sētas saimnieces ikdienas.

Ai, Saulīte māmuliņa,
Ko tie tavi kalpi dara?
Zīda pļavas nenopļautas,
Zelta kalni neecēti.
LD33734

Tautasdziesmās pie Saules apģērba minētas baltas, zelta vai sudrabotas sagšas, kas var būt izrakstītas zeltītiem dzīpariem. Vēl Saule ir tērpusies zīda kleitā. Visbiežāk pieminēti Saules svārki, lindraki vai brunči. Pie Saules apģērba pieder arī priekšauts. Kā Saules vai Saules meitas rotas minēts vainags (zelta, zelta lapiņām, zīlītēm u.c.), sakta un gredzeni.

Velk Saulīte zīda kleitu,
Liek sudraba vainadziņu,
Liek sudraba vainadziņu
Zeltītām lapiņām.
LD34027

Liels tautasdziesmu cikls ir par debesu kāzām, kurā Saule ir viens no galvenajiem personāžiem - līgava. Saules precinieki ir dažādi: Dieva dēli, Dievs pats, Auseklis (arī Ausekļa dēls), Mēness.

Kas to teica, kas redzēja,
Kas Saulīte meita bija?
Mēnestiņis, tas redzēja,
Tas nojēma vaiņadziņu.
LD33810

H.Biezais darbā “Latviešu debesu dievu ģimene” [Rīga, 1998] ir pētījis Saules un Saules meitu sinkrētisma problēmu un secina, ka nereti Saules meitas ir pati Saule kā meita, un ka vienā un tai pašā tekstā var būt apliecināta Saules un Saules meitas identitāte.
Saule un Mēness tautasdziesmās tiek apspēlēti kā reāli debesu spīdekļi, apgaismotāji. Saule rāj vai pat cērt ar zobenu Mēnesi, ka tas naktī nosaldējis Saules rožu dārzu, ka tas nakti nespīd.

Saule bāra Mēnestiņu,
Kam par dienu netecēja.
Mēnestiņis atsacīja:
Tev dieniņa, man naksniņa.
LD33909,9

Saule kūla Mēnestiņu
Ar sudraba zobentiņu.
- Ai, Saulīte, nekul mani,
Tev dieniņa, man naksniņa.
LD 33925

Vēl nedaudz tautasdziesmas par sauli:

Saules māte kalnā kāpa,
Priekšautiņu pacēlusi;
Kur nolaida priekšautiņu,
Tur pabira sudrabiņš.

Līgo saule, līgo bite
Pa lielo tīrumiņu:
Saule sienu žāvēdama,
Bite - ziedus lasīdama.

Saulīte dancoja
Sudraba kalnā,
Zeltītas kurpītes
Kājiņā.

Saulīt', mana māmulīte,
Abas vienu labumiņu:
Saulīt' mana sildītāja,
Māmiņ' mana žēlotāja.

Lec, Saulīte, rītā agri,
Noej laiku vakarā:
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama.

Iebrauca Saulīte
Ābeļu dārzā,
Deviņi riteņi,
Simts kumeliņu.

Trīs gadiņus Saule raud,
Zelta zarus lasīdama.
Tur nopina Saules meita
Triju staru vainadziņu.

Dieviņš zina, Laima zina,
Kā Saulīte gauži raud:
Pilni meži piebiruši
Saules gaužu asariņu.

Divi, divi, kas tie divi,
Kas miedziņa negulēja?
Ūdens miega negulēja,
Saule, gaisu tecēdama.

Ai, Saulīte, bridaliņa,
Brida dienu, brida nakti:
Dienu brida dziļu jūru,
Naktī dziļu ezeriņu.

Lec, Saulīte, rītā agri,
Lec ar Dieva palīdziņu;
Vakarā rietēdama
Nones blēņu valodiņu.

Lec, Saulīte, rītā agri
Pa lodziņu istabā,
Lai sildās mani bērni
Siltajā saulītē.

Lec, Saulīte, lec, Saulīte,
Spīd' ar mūsu sētiņā:
Ir mums tava gaišumiņa
Vajadzēt vajadzēja.

Lasi, bite, saldu medu
Saulainā dieniņā!
Kad atnāks lietus diena,
Samirks tavi vaska spārni.

Tūdaliņ, tagadiņ
Saulīte grozās:
Te bija meitiņa,
Nu kļuva sieviņa.

Saule bāra Mēnestiņu,
Kam tas dienu nespīdēja,
Kam tas savu augumiņu
Nakti vien maldināja.

Vakar bija spoža Saule,
Šodien tāda mākuļaina:
Vakar spīda pati Saule,
Šodien Saules kalponīte.

Ar sauli, pret sauli
Pādīti dīdu,
Lai mana pādīte
Kā saule auga.

Ozols auga Daugavā
Ledainām lapiņām;
Tur Saulīte miglu meta,
Vai bij ziema, vai vasara.

Margodama saule lēca
Caur ozola lapiņām:
Dravinieka līgaviņa
Zelta naudu rēķināja.

Spīdi nu, saulīte,
Ābeļu dārzā:
Tur mūsu bāliņi
Šūpoles kāra.

Aiz upītes augsti kalni,
Tur sarkanas ogas aug:
Tur Saulīte noiedama
Ik vakarus gauži raud.

Sēd', Saulīte, sudrabā,
Nu jāj tavi precinieki.
Paši jāja viņpus Rīgas,
Še skanēja iemauktiņi.

Ģērbies, Saule, sudrabā,
Nu nāk tavi vedējiņi!
Ūdens zirgi, akmens vāģi,
Sidrabiņa kamaniņas.

Lec, saulīte, rītā agri,
Sildi meža virsotnītes:
Bāliņam rokas sala,
Ozoliņus dēdinot.

Kālabad ik vakaru
Gaisa gali atsarkuši?
Saule savus zīda svārkus
Ik vakaru vēdināja.

Pār jūriņu, pār Daugavu
Saulītei roku devu,
Man piebira pilni pirksti
Dimantiņa gredzentiņu.

Saule brida rudzu lauku,
Sidrabiņu sijādama,
Es pacēlu priekšautiņu,
Man piebira sudrabiņš.

Saules māte kalnā kāpa,
Priekšautiņu pacēlusi;
Kur nolaida priekšautiņu,
Tur pabira sudrabiņš.

Saule auda audeklīnu
Ezerīna malīnā:
Zelta šķiets, vara nītes,
Sudrabīna šautuvīte.

Spīdi, spīdi, Saulīte,
Spoži, jauki, silti,
Neļauji vējam
Plosīties.

Ai, Saulīte, māmuliņa,
Ko tie tavi kalpi dara?
Zīda pļavas nenopļautas,
Zelta kalni neecēti.

Nava tiesa, nava tiesa,
Ka Saulīte nakti guļ.
Vai rītā tur uzlēca,
Kur rietēja vakarā?

Raksta kungi, raksta Saule
Manus baltus bāleliņus:
Kungi raksta grāmatā,
Saule kļava lapiņā.

Saule brauca pār ezeru
Spīdēdama, vizēdama;
Dieva dēli pakaļ nāca
Pušķotām cepurēm.

Šodien Saule agri lēca,
Šodien agri norietēja;
Šodien Saule kāzas dzēra,
Pērkons brauca panākšņos.

Noiet Saule vakarā,
Iekrīt zelta laiviņā;
Zelta airi noskanēja,
Laiviņā iemetot.

Kas varēja gudrāks būt
Par bitītes gudrumiņu:
Saulītē ziedus nesa,
Migliņā darināja.

Sargaties, Dieva dēli,
Šorīt Saule barga lēca:
Kam vakar nomaucāt
Saules meitas gredzentiņu.

Es tev saku, Saules meita,
Berz tu baltu liepas galdu:
Rītā jās mans bāliņš
Tavu godu nolūkot.

Saules meita, Saules meita,
Mazgā baltu liepu galdu:
Rītu jās Dieva dēli
Liepu galdu rībināt.

Kupla liepa uzaugusi
Pie Saulītes namdurvīm;
Saule pati galā sēd,
Saules meitas pazarē.

Kur, Saulīte, mājas ņēmi,
Vakarā noiedama?
- Vidū jūras uz ūdeņa,
Zelta niedres galiņā.

Kas to teica, tas meloja,
Ka Saulīte nakti guļ:
Dienu loka zaļas birzes,
Nakti jūras ūdentiņ.

Velc, Saulīte, baltu kreklu,
Met melno jūriņā,
Lai velēja jūras meitas
Ar sudraba vālītēm.

Ar Saulīti lietus lija:
Saules meitas kāzas dzēra.
Mans bāliņš jauns nomira,
Tam paņēma līgaviņu.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kas ozola dobumā:
Saule ada vaska cimdus
Dravenieka dēliņam.

Saule meitiņ i pārdeva
Pār deviņi ezeriņi;
Ik rudeņa medu dzina
Deviņām laiviņām.

Pūt, enģeli, vara tauri,
Lai skan visa pasaulīte;
Rītu nāks Dieva dēli
Saules meitas precībās.

Kas sēdēja bez krēsliņa,
Kas tecēja negrožots?
Saule sēd bez krēsliņa,
Upe tek negrožota.

Grib kundzīnis tā sēdēt
Kā saulīte debesīs.
Kur kungam zelta krēslis,
Kur sudraba sēdeklīte?

Kuplis auga ozoliņš
Saules takas maliņā.
Tur Saulīte jostu kāra,
Ik rītiņu uzlēkdama.

Trīs gadiņi Saule lēca
Purva bērza galiņā;
Trīs gadiņi tautas nāca
Mani jaunu lūkoties.

Šorīt agri Saule lēca.
Sarkanāi kociņā.
Jauni puiši veci tapa,
To kociņu meklēdami.

3