Ticējumi

Tautasdziesmas

Citāti no grāmatām

V.Vīķes-Freibergas grāmatu citāti

Saule Latviešu folklorā

Vairas Vīķes-Freibegas grāmatu citāti

Latviešiem saule nav vienkārša dabas parādība starp citām. Ap saules tēlu latviešu folklorā saistās tik bagātīgi un plaši sazaroti domu un izjūtu režģi, ka ir vajadzējis vairāk nekā 4500 tautasdziesmu un variantu, lai visu to vārdos izteiktu. Izprast sauli, kāda tā atspoguļoja tautas tradīcijās, tas nozīmē izprast latviešu tautas pasaules uztveri un dzīves ziņu pašā tās kodola vērtībā.

Kā dainās redzams, saules būtība latviešiem ir trejplākšņaina - fiziska, mītiska un kosmogoniska. Pirmajā - vieliskajā - plāksnē saule vienkārši ir debesu spīdeklis, kas tautas dzejā uztverts vai nu savā hronoloģiskā vai meteoroloģiskā laika aspektā. Hronoloģiskā saule sniedz katram pieejamu laika mērīšanas instrumentu - debesu pulksteni. Uz lielā debesu kadrāna saules ripas telpiskā pārvietošanās ir kā pulksteņa rādītājs, kas iezīmē dienas iedalījumu laika cēlienos un sīkākos posmos, līdz ar ko liels skaits izteicienu, kas domāti “pulksteņa” laika apzīmēšanai, veidoti ap saules vārdu - “Vai, Dieviņi, augstu saule”, “Jau saulīte zemu, zemu” utt. Kā dzejiski pievilcīgas dabas parādības tomēr visvairāk apdziedāti pārejas brīži starp tumsu un gaismu, un no gaismas uz tumsu: “Gaismiņa ausa, saulīte lēca”, “Zīļota, zaļota dieniņa ausa, Sudraba zeltīta saulīte lēca”. Par gaismas atgriešanos latviešiem ir vesels cikls dziesmu, bet šīs “aubades skaita ziņā pārspēj vēl plašāks “serenāžu” klāsts ar vakara un saulrieta dziesmām. “Saulīt’ vēlu vakarā sēžas zelta laiviņā”, tā noriet, “zelta starus zarodama”, vai atkal - tā dala dārgas debesu kāzu veltes: “Liepai kāra zelta jostu, ozolam sudrabiņa, sīkajiem kārkliņiem zaļa vara pakariņus”.

Savā gadskārtējā tecējumā pāri debesu kalnam saule izmēra arī gadalaiku griežus un noskaita “vasaras”, kas cilvēkam mūžā aiztecējušas. Ar saviem dienišķiem un gadskārtu lokiem saules tecējums veido senatnīgos priekšstatus par laika plūsmu kā ritmiski, cikliski atkārtojošos cilpu un sniedz pamatu “mūžīgās atgriešanās” mītiem. Saules gada ratu kā spieķi krusteniski sadala vasaras un ziemas saulgrieži, pavasara un rudens saulstāvji, katrs ar attiecīgiem gadskārtu svētkiem. No tiem latviešiem paši svarīgākie ir Jāņi - vasaras saulgrieži, kad saule svin savu lielāko uzvaru pār tumsu. Visi citi gadskārtu svētki, katrs savā noliktā laikā, ir kā ritmiski piesitieni, kas pieteic sezonas darbu aktivitātes cikliskās izmaiņas, to aktivitātes plūdus un atplūdus.

Vieliskā saule, kas ar savu nemainīgi ritmisko, dienišķo un gadskārtējo tecējumu pāri debesu kalnam kļūst par laika mērīšanas pamata instrumentu, simboliski pārtop arī par dievišķās kārtības un taisnības redzamāko iemiesojumu visās īstenības plāksnēs - kosmiskā, sabiedriskā un individuālā. Līdzko sabiedriskās kārtības un taisnības normas vardarbīgi pārkāpj, visa pasaule tiek izsista no sava dabīgā līdzsvara, un tādēļ “bargi kungi, kas bez saules strādināja,” pārkāpj ne tikai sadzīves normas, bet arī Visuma likumības. Šādi nopietni pārkāpumi nepaliks bez soda mūžības priekšā, jo Saule ir arī visu redzošā acs un augstākā lieciniece. Melnā čūska, kas maļ miltus “vidū jūras uz akmeņa”, vismaz vienā plāksnē simbolizē neizbēgamo atmaksu, ko katrs ļauns darbs pasaules kārtībā sev izsauc. Tur, kur pasaules tiesa nav spējīga taisnību uzturēt, cietējs var griezties pēc palīdzības pie Saules kā augstākas varas un tiesas pārstāves:
Saulīt, balta tecēdama,
Salīdzini šo zemīti:
Bagātie nabadziņu
Dzīvu raka zemītē. (31244)

Vieliskā saule dainu dziesminiekus saista arī savā meteoroloģiskajā aspektā, kas apdziedāts nebeidzamās variācijās. Arī šeit spožā vai spodrā saule - kas spīd, spīguļo, spulgo, staro, mirdz, mirgo, margo, viz, vizuļo un zaļgo, kas parādās mirdzēdama, vizēdama, zvērodama un zvīļodama nebeidzamās gaismas spēlēs - šī vieliskā saule neatspoguļo tikai dzejiski estētiskās dabas gleznas. Saulei ir maģisks iespaids uz cilvēka likteni, un tam, kas piedzimis, siltai saulei spīdot - tam “augs rudzi, tam augs mieži, tam augs bēri kumeliņi”, vai arī - tā “ies govju laidarā deviņām slauktuvēm”. Saule - gluži kā baltā krāsa - latviešiem ir arī augstāko ētisko vērtību simbols. Mazuli auklējot, māmiņa šūpulī kar pie loga saulītē, lai saules gaisma veicinātu bērna garīgo attīstību. Mīloša māte savu bērnu audzina “kā saulīte zirņu ziedu” un, “uzvilkusi baltu kreklu, ieceļ to saulītē”. Ar savu rakstura spēku un darba tikumu cilvēks pats kļūst balts un saulei līdzīgs:
Balta gāja mātes meita,
Vēl baltāka sērdienīte:
Rīta saule ar vakara
Sērdienīti balināja. (FS958, 8235)

(..) Beidzot saule ir arī galvenais pieturas punkts vēl citai - pasaules Visuma laiktelpas divdaļībai starp šo sauli un viņu sauli. Šī saule sevī ietver gan visu fiziskās pasaules vielisko esamību, gan arī laika dimensijā nodzīvoto cilvēka mūža posmu. Simboliski tā ir dienas un dzīvības valstība. Tās dubultniece ir viņa saule, kas vairs neatrodas zem “šīs” - visiem redzamās - saules, bet gan pavisam citā - radikāli atšķirīgā esamības plāksnē. Viņa saule - tā pasaule, “kur saulīte nakti guļ” - dzīvam cilvēkam nav tieši ne saredzama, ne uztverama. Tomēr pati saule ar savu tecējumu pierāda, ka šādai otrai pasaulei ir jābūt, jo - “vai saulīte tur uzlēca, kur vakar norietēja?” katrs rīts no jauna apliecina, ka saule pa nakti nekur nav pazudusi, tikai pārgājusi citā valstībā. Apstāklis, ka naktij pilnīgi droši un neizbēgami vienmēr atkal seko jauna rītausma un jauna diena, ne tik vien sauli padara par nemirstības simbolu, bet piešķir tai arī dabisko vidutājas un starpnieces lomu starp dzīvību un nāvi. Saule zina ceļu, kas savieno šķietami nesavienojamās dzīvības un nāves valstības, jo viņa neskarta to nostaigā katru vakaru un katru rītu. Gan dzīvības un dienas, gan nakts un nāves pasaulei katrai ir savi ieejas vārti, pie kuriem - gluži kā katrā kārtīgā latviešu sētā - aug ozols vi cits kāds kupls un stalts koks. Saullēkta koks ir sarkanais dzīvības, jaunības, veselības un skaistuma koks, tā kā pat dzīvošana “austrumu pusē” kļūst ar šiem priekšstatiem maģiski saistīta:
Ik rītiņu Saule lēca
Sarkanāi kociņā;
Jauni kungi veci tapa,
To kociņu meklēdami. (33786)

Otrs Saules koks aug pie tiem Visuma vārtiem, kas atrodas saules ceļa otrā galā un iezīmē ieeju viņā saulē:
Kuplis auga ozoliņš
Saules ceļa galiņā;
Tur Saulīte jostu kāre,
Ik vakaru noiedama. (33827v4)

Saule, kas bija sārta uzlēkdama, rietēdama jau kļuvusi bālā un savus spēkus zaudējusi, gluži kā cilvēks vecumā zaudē jaunības sārtumu, svaigumu un spēku. Dodamies projām no šīs saules, tā paņem sev līdzi arī visu citu, kas šai saulē savu lomu jau nospēlējis un sava cikla galā nonācis. Rietēdama Saulīte sev paņem līdzi gan sveicienus mirušiem tuviniekiem, gan lūgšanas pēc labākām dienām, gan ļaužu bēdas un nopūtas, gan arī kaites, slimības, neveiksmes un nelaimes. Taču rieta saules svarīgākā loma ir katru vakaru uz viņu sauli aizvest visas tās dvēseles, kuru augumi tai pašā dienā ir guldīti Zemes mātes klēpīt:
Līdz ar Sauli aizalaida
Mana veca māmuliņa.
Saucin saucu, nedzirdēja,
Pakaļ teku, nedanācu. (4110)

Gluži kā sengrieķu Hermejs, latviešu Saule ir psihopompos - dvēseļu ceļvede, kas gādā par to, lai dvēseles bez grūtībām nokļūtu pie Dieviņa debesīs. Tas ir svēts un svarīgs ceļš, kam nakts debesīs par liecinieci vēl saredzama Piena ceļa taka un kam cilvēks jau visu mūžu gatavojas, pārtraucot dienas darbus un noslēdzot aktīvāko dienas posmu ar garīgas atelpas un meditācijas brīdi. Ja nedēļas beigas senie latvieši ievadīja ar svētvakaru, fiziskas un garīgas attīrīšanās rituālu uz pirts lāvas, tad katrā ikdienas vakarā ar darbu pārtraukumu tie svinēja arī saules pakāpus, saules celiņu, pelēko stundu. Svētvakars un pelēkā stunda - tie ir atgādinājumi cilvēkam, ka pasaulei blakus materiālai ir arī sava garīgā puse. Tas ir svēts rituāls, kas katru dienu atvēl vienu laika posmu savas dvēseles kopšanai un sagatavošanai mūžīgai dzīvošanai.

Vīķe-Freiberga V. Saules zīme. R., 1999

Saule zīlēšanā un ticējumos.

Mitoloģiskās dainās Saule ir pazīstama kā visu redzošā acs, līdz ar ko zināmas fiziskās saules īpašības, kā debesu krāsa saullēkta vai saulrieta brīdī, var kļūt pravietiski zīmīgas - tie ir dabas doti, bet cilvēkam svarīgu nozīmi nesoši signāli, ko iespējams izmantot dažāda veida zīlēšanai. Zīlēšanai var noderēt dažnedažādas fiziskās saules pazīmes, kā arī tās klātiene vai neklātiene, viss atkarībā no tā, kāda jutekliskā maņu dimensija - krāsa, gaišums, margošana - tiks izmantota kā maģiskās analoģijas saite.

Sākuma maģijas ticējumi un nākotnes pareģošana.

Ievērojama daļa no visiem ticējumiem seko īpašam analoģijas principam: “kā sākumā, tā visā sekojošā laika posmā”, kamdēļ tie dažkārt atsevišķi pazīstami kā sākuma ticējumi (Jansons, 1937). Tas, kas notiek kādā zīmīgā iesākumā, maģiskā veidā kļūst par nolemtību visam sekojošam laika posmam. Vairāki no tālāk apskatītiem atsevišķiem motīviem pieder pie šīs ļoti plašās ticējumu kategorijas.

Daudzi sākuma ticējumi lietuviešu un latviešu folklorā ir līdzīgi, kā, piemēram, tautas ticējums, ka, pirmo reizi pavasarī dzeguzi dzirdot, kūkojumu skaits pareģo vēl sagaidāmā mūža gadu skaitu: cik reizes dzeguze nokūko, tik vasaru vēl mūžā atlicis ko dzīvot. Pie latviešiem tas gan galvenokārt notiek tad, ja kāds ir aizkūkots, tas ir, ja tam atgadījies dzeguzi pirmo reizi dzirdēt tukšā dūšā (Šmits, 1940, Nr.6261; 6279; 6281-843; 6286; 6291-93; 6295). Sakars ar sauli te ir kontiguitātes, resp., blakus stāvēšanas principa, un asociācijas veidā, kur abas saistās ar jauna saules gada sākumu. Siltās saules “atgriešanās” pavasarī sakrīt ar dzeguzes atgriešanos un dziedāšanas posmu, jo vēlāk vasarā dzeguzes kūkošana nav vairs dzirdama.
49372 (Vlm Brenguļi)
Kūkoj, sila dzeguzīte,
Tu kūkoji, es raudāju.
Vai tu biji paredzē’si,
Ka es ilgi nedzīvošu?
Dzīvoš’ ilgi, nedzīvošu,
Saules mūžu nedzīvošu.

Abām baltu tautām pazīstami arī ticējumi, ka dzeguze, pavasarī cilvēku aizkūkojusi, nes tam visādas nelaimes (par lietuviešiem skat. Greimas, 1979; 1992: 218) - tam nekas neveicas, tas būs nelaimīgs, tas mirkst asarās, tas paliek slims, tam piemetas dilonis, jeb tam pat tai pašā gadā jāmirst (daina 37324; Šmits, 1940, 1: 338 - 390, ticējumi Nr.6263-67, 6287; 6318-6331 u.c.). Visļaunākā, protams, ir dzeguzes īsā kūkošana kā pareģojums drīzai nāve:
37324 (Rg Ķēči)
Ko kūkoji, dzeguzīte,
Tumšajā eglainē?
Vai gribēji aizkūkot
Mūs’ māsiņu pazemē.

Šī ir gandrīz vai vienīgā dziesma visā dainu pūrā, kur nonākšanu pazemē varētu iztulkot divējādi, jo, blakus parastajai nozīmei par nomiršanu un konkrētu apglabāšanu zemē, te iespējama arī abstraktāka nozīme par nonākšanu mītiskā pēcnāves pasaulē, kam telpiskais izvietojums būtu zem zemes.

Visos šais gadījumos blakus skaidram sākuma maģijas momentam te vēl izceļas dzeguzes īpašās spējas nākotnes paredzēšanā” “Dzeguze esot liela pareģone” (Nr.6283). Greims tamdēļ piedēvē dzeguzes dziesmai pārdabīgas spējas it kā iesaldēt vai apturēt laika plūsmu. Varētu arī to izteikt citādi - ka dzeguzes dziesma it kā izštancē sagaidāmās vasaras paraugbrīžus, pēc kuru modeļa tad nu tiks veidoti visi sekojošie. Tas stāvoklis vai darbība, kas bija spēkā pavasarī, pirmo reizi dzeguzes dziesmu dzirdot, būs liktenīgi neizbēgami jāatkārto visu sekojošo gada laiku, apmēram kā iesprūdušā vinila platē. Ja, dzeguzi pirmo reizi dzirdot, bija maize vai nauda kabatā, tad paredzama laba maizes vasara un ražīgs, naudīgs gads, turpretim, ja bija tukšs vēders un tukšas kabatas - tad būs tukšs gads, utt. (Šmits, 1940, Nr.6367; 6370-74 u.c.; Greimas, 1992: 116-117). Katrā gadījumā dzeguzes pirmais kūkojums pavasarī ir potenciāli bīstams, kamdēļ tā galvenokārt pazīta ka posta dzeguze un kā nelaimes putns, pret kuru bija jālieto aizsargburvestības - jāmēģina vienmēr no rīta ari ieēst kumosu maizes, lai netiktu aizkūkots (piem., Nr.6330), vai jānēsā kāda naudiņa kabatā.

Sarkanais saullēkts un kara ziņas.

Plaši attīstīts motīvs dainās īpaši sarkanu vai margojošu saullēktu pieņem kā pārdabīgu vēsti par gaidāmu karu (gluži kā ticējumā par kāviem), vai atkal par zīmi, ka kaujas notiek kaut kur tālumā.
52996 (Ab Baltinava)
Lēca saulīte jo suorta,
Kara ziņas vēstīdama.
Jūza bruoļi zūbentiņus,
Lēca zyrgim mugorā;
Lēc zyrgim mugorā;
Dzīduodami karā brauca.

Maz ticams, ka brāļi šādu saullēktu ieraudzījuši, tūliņ būtu jozuši zobenus un metušies zirgiem mugurā, kā dziesmā tas burtiski izteikts. Gan jau viņi būs arī saņēmuši aicinājumu doties karā pa parastākiem, cilvēcīgiem ceļiem! Lecošās saules un rīta debesu krāsa te maģiskā simpātijā rezonē ar zemes virsū notiekošiem notikumiem, pēc vispārējā principa “kā augšā, tā lejā”. Saullēkta neparasti sarkanā krāsa simboliski izsauc asociācijas ar kara postījumu ugunīm un ar karā izlietām asinīm, un vēl citā līmenī atgādina mitoloģiskās dainās apzīstamo domu, ka Saule redz visu, kas notiek zemes virsū, un spēj par to nodot vēsti cilvēkiem.

Garāmejot te tikai jāpiezīmē, ka šai dziesmā pēdējā rinda ir manāmi sabojāta, jo zirgiem mugurā uzlēkušie brāļi normāli būtu karā jājuši, ne braukuši! Iespējams, ka tā ir pierakstīšanas kļūda un ka sākotnējie vārdi būtu bijuši “karā trauca”, ne “brauca”, lai nu kā - asinssarkanās saules kā kara ziņu vēstneses loma te ir nepārprotami izteikta tiešos vārdos. Gluži tā pat I doma, tikai skopākos vārdos izteikta atkārtojas dziesmā no Alsungas, pavisam otrā Latvijas malā, un pavisam citā, daktila, pantmērā:
21047 (Azp Alšvanga)
Šorīt sarkana
Saulīte lēca,
Šodien mums būs
Uz kaŗa [kaŗu] iet.

Vīķe-Freiberga V. Trejādas saules. Kosmoloģiskā saule. R., 1997