Saule Latviešu folklorā

Saules dievišķais spēks jau kopš senseniem laikiem ir bijis atzīts un novērtēts visā plašajā pasaulē. Arī Baltijas reģions šajā ziņā nav izņēmums, un arī baltu dievu panteonā un mitoloģijā Saule bez šaubām ieņem centrālo vietu.

Saule tiek personificēta kā sieviešu kārtas dabas dievība, kas gādā par labklājību un visas dzīvības atjaunošanos uz Zemes. Tā ir viena no visspēcīgākajām dievībām, jo redz un zina visu, un pilnībā sekmē auglību, ražību un gādā par siltumu. Viņa ir visu nelaimīgo cilvēku, īpaši bāreņu aizbildne un sargātāja, jo uzņemas mātes lomu, sniedzot savu siltumu tiem, kam tā visvairāk trūkst. Zemniekam jau kopš seniem laikiem tā ir bijusi ražības simbols.

Latviešu mitoloģijā saulei piemīt duāla daba. Tā visbiežāk tiek minēta kā māte, tautasdziesmās bieži godāta un slavināta, kā arī dziesmās apdziedāta. Saistībā ar mītu par debesu precībām saule tiek minēta arī kā meita vai pat vairākas meitas, ko dēvē par Saules meitām, kuras precas ar Dieva dēliem, pašu Dievu, Ausekli vai Mēnesi. Teikās un tautasdziesmās minēti motīvi par Mēness neuzticību Saulei, kā rezultātā Saule soda to, pāršķeļot Mēnesi uz pusēm ar zobenu. Latviešu folklorā parasti nav noteikts saules meitu skaits, bet Lietuviešu mitoloģijā ir konkrēti meitu vārdi un salīdzinoši uzskatāms to skaits.

Vislabāko priekšstatu par Saules izskatu sniedz mutvārdu folklora, piemēram, dažādās tautasdziesmas un teikas. Visbiežāk tā tiek tēlota valkājam sagšas baltā vai sudraba krāsā, zīda kleitu vai svārkus un lindrakus. Arī dažādas rotas, kā, piemēram, vainags, sakta un gredzeni, ir saules un saules meitu apģērba atribūti.

Latviešu folklorā Saules zīme ir aplis, kas nereti tiek papildināta līdz daudzstūrim, kur redzami astoņlapu rozetes veidojums un četrstūrainās Saules zīme. Aplis un apļveida zīmes simbolizē Saules nerimstošo kustību debesīs.

Šīs zīmes bieži lietotas, rotājot sieviešu rotas un apģērbus, kā arī darbarīkus, kas meitām vajadzīgi pūra darināšanai. Arī līgavainim kāzās ir parasts dāvāt ar saules rakstiem izšūtas zeķes un cimdus.

Saules godināšanai un pielūgsmei tiek rīkoti arī īpaši svētki, no kuriem Līgo svētki tradicionāli ieņem centrālo vietu. Šie ir seni latviešu svētki, kas notiek katru gadu 23. jūnijā - vasaras saulgriežu naktī. Šis ir laiks, kad pienākusi gada visgarākā diena, kurai uzreiz pēc tam seko visīsākā nakts. Jāņu naktī tiek kurināti lieli ugunskuri, lai aizdzītu ļaunos garus, kas kaitē veselībai un auglībai. Līgo svētki ir īpašs rituāls, kura laikā līgotāji nēsā ziedu un zāļu vainagus, dzied dziesmas, dejo ap ugunskuru un lec tam pāri.

Pēc Jāņiem dienas kļūst arvien īsākas un īsākas līdz pat ziemas saulgriežiem, kas ir gaismas atkal atgriešanās svētki un simbolizē jaunu sākumu visai dzīvībai uz Zemes. Tumsa atdod savu vietu gaismai. No šī brīža Saules gājums ir ilgāks un līdz ar to dienas kļūst garākas, bet naktis – īsākas.

Par sauli ir daudz ticējumu un pasaku, tautasdziesmu un mīklu, un dziesmu. Pati saule un saules raksti visvairāk attēloti senlatviešu ikdienas un svētku apģērbā. Arī rotkaļiem un amatniekiem saules zīmes un raksti ir iecienīta simbolika.

uz sākumu

Saules muzeja draugi:


© Saules muzejs, Kungu iela 1, Vecrīga, Latvija, LV-1050, Tālr: 67225587, e-pasts: info@saulesmuzejs.lv