Saule pasaulē

Saules kults

Saules pielūgsme pasaules tautu kultūrās ir sena tradīcija.

Šodien neviens nevar pateikt, kad tieši cilvēks pirmoreiz pauda izbrīnu par šo solāro objektu, kas jau kopš seniem laikiem ir bijis cilvēces galvenais gaismas, siltuma un auglības simbols.

Saule kā gaismas un dzīvības dāvātāja tika uzskatīta par Visuma patieso spēku, jo tika asociēta ar varu, godu, apgaismību, dzīves spēku, vitalitāti un visu dzīvību uz zemes.

Ar savu visu redzošo aci tā saskata visu, tāpēc vienmēr ir bijusi taisnības garants un gudrības avots.

Lai gan visu pasaules kultūru reliģijās un mitoloģijā ir saskatāmi saules motīvi, salīdzinoši nedaudzas senās civilizācijas pārvērta saules apbrīnu par īstu reliģiju.

Tām bija savi valdnieki, imperatori un faraoni, kas tika uzskatīti par Saules dēliem un tās inkarnāciju zemes virsū.

Visspilgtāk saules kults kā reliģija, kas balstīta uz solāru dievību, izpaudās senajā Ēģiptē, Mezopotāmijā, Indijā, Japānā, un Dienvidamerikas pirmiedzīvotāju kultūrās.

Salīdzinoši vēlāk tās pielūgsme parādījās citu tautu mitoloģijā un reliģijā.

Senā Ēģipte

Saules pielūgsme Ēģiptē ir izplatīta vairāk nekā jebkurā citā valstī. Tik pazīstamais ēģiptiešu dievs Ra bija saules dievs, ko pielūdza vairāk par jebkuru citu Dievu. Ra bija ne tikai saules dievs, bet arī visa radītājs.

Seno ēģiptiešu dzīvē Saulei bija ļoti liela nozīme. Agrākajos laikos no tās baidījās un šausminājās tās mītiskās noslēpumainības dēļ. Pastāvīgs saullēkts un riets tika uzskatīts par dzīves cikliskuma rādītāju.

Cilvēki ticēja, ka dienas laikā Ra ceļo pār debess jumu savā solārajā laivā, bet naktī pārsēžas citā un dodas braucienā pa mirušo valstību, kur tam jācīnās ar savu mūžīgo ienaidnieku - pazemes čūsku un tumsas iemiesojumu Apopu, lai atkal atdzimtu no jauna katras dienas sākumā.

To attēloja daudzās formās, kā, piemēram, bērnu, kas dzimst no lotosa zieda, kā putnu, kaķi un lauvu. Taču visizplatītākā forma bija cilvēks ar piekūna galvu, uz kuras attēlots Saules solārais disks.

Agrīnie Ēģiptes valdnieki mēdza uzskatīt, ka tie cēlušies no Saules, kura piešķīrusi tiem spēku un varenību, ko tiem vajadzējis, valdot pār savu zemi. Karaļa vārda sastāvā tika iekļauta nozīme ,,Ra dēls’’, kas arī deva tiem papildus varenību. Saule tika godināta un cienīta ēģiptiešu reliģijā, jo tā bija viņu pielūgsmes centrālais objekts. Dieva Ra pielūgsme bija izplatīta visā Ēģiptē, un tika uzskatīts, ka ikviena cilvēka dvēsele vienmēr bija kopā ar Sauli.

Mezopotāmija

Šamašs bija kopējs akadiešu vārds saules un taisnīguma dievam gan Babilonijā, gan Asīrijā, un to pielīdzināja šumeru saules dievam Utu. Tas izstaroja savu gaismas spēku pār tumsu un visu ļaunumu.

Taisnīgums ir visraksturīgākā īpašība, ar kuru tiek asociēts Šamašs. Tāpat kā saules gaisma izkliedē tumsu, tā arī Šamašs ved ļaunumu un netaisnību uz gaismas ceļa. Valdnieks Hammurapi savu iedvesmu likuma pantu un taisnības kodeksa izstrādē attiecina tieši uz Šamašu.

Dažus gadsimtus vēl pirms Hammurapi valdīšanas laika, Ūras dinastijas valdnieks Ur-Engurs (2600.g pr.Kr) paziņoja, ka viņš pieņēma savus lēmumus saskaņā ar Šamaša taisnajiem likumiem.

Viņš bija ne tikai taisnības dievs, bet arī Visuma valdnieks.

Viņu bieži attēloja kā valdnieku sēžam tronī, turot rokās taisnīguma simbolus – īpašu kūju un gredzenu. Arī disks, kas simbolizē Sauli, bieži tika attēlots kopā ar Šamašu.

Samērā loģiski bija arī tas, ka šim dievam piedēvēja spējas cilvēkus atbrīvot no dēmonu apsēstības.

Šumera

Utu bija bija kopējs šumeru vārds saules un taisnīguma dievam gan Babilonijā, gan Asīrijā, un to pielīdzināja akadiešu saules dievam Šamašam. Viņu parasti attēlo, nēsājot ragainu bruņucepuri un ar zāģveida ieroci rokās, ar kura palīdzību tas pāršķeļ kalnu, parādās tā virsotnē, simbolizēdams rītausmu.

(Skatīt Mezopotāmija - Šamašs)

Senā Grieķija

Grieķu kultūrā un mitoloģijā saules dievs bija Hēlijs un tika attēlots cilvēka veidolā.

Viņu atainoja kā skaistu, jaunu vīrieti, tērpušos mantijā un kroni galvā, kas līdzīgs Saules spožajam starojumam.

Hēlijs mīt augstu debesīs, tāpēc redz visus dievu un cilvēku darbus.

"Visu-redzošā" dievība ar savu stihisko spēku spēj dāvāt dzīvību un arī sodīt ar aklumu noziedzniekus.

Cilvēki ticēja, ka Hēlijs brauca pa debesjumu zelta karietē, kuru vilka četri ugunsspārnoti zirgi, tādējādi nesot gaismu zemei un cilvēkiem uz tās. Saules dieva ceļojums ik rītu sākās Austrumos un vakarā beidzās Rietumos, kad tas, zelta diskā sēdēdams, devās atpakaļ uz savu austrumu pili.

Vislabāk grieķu saules pielūgsme un apbrīns ir attēlots senajos mītos. Tādēļ ļoti daudz kas par Hēliju ir aprakstīts sengrieķu literatūrā un dzejā. Tāpat eksistē daudz zīmētu un gleznotu mākslas darbu un skulptūru, kas lieliski ilustrē šo seno saules dievu.

Hēliju identificēja arī ar citiem dieviem kā, piemēram, Hēfaistu un Apollonu, kurš arī tika godināts kā gaismu nesošs dievs.

Romiešu mitoloģijā Hēliju pazina tikpat labi, bet ar citu vārdu – Sols vai Sol Invictus.

Romiešu

Sol Invictus

Sols bija saules dievs, ko pielīdzināja grieķu solārajam dievam Hēlijam.

Solārās dievības Romas impērijā bieži tika saistītas ar imperātoriem un to valdīšanas laikiem.

Imperators Marks Aurēlijs Antonijs jeb Elegabals no Severānu dinastijas, kas valdīja no mūsu ēras 218. līdz 222. gadam, ieviesa festivālu, ko sauca par Dies Natalis Solis Invicti jeb "Neuzvarētās Saules dzimšanas dienu" un kas sākās 25. decembrī. Tās bija svinības par godu Saules atdzimšanai, laiks, kad dienas kļuva garākas, bet naktis – īsākas.

Tomēr Romas impērijā oficiāla un valstiski apstiprināta saules pielūgsme aizsākās imperatora Aurēlija valdīšanas laikā, kad viņš iedibināja kultu, ko sauca par "Sol Invictus" jeb "Neuzvarētā Saule", un pasludināja saules dievu kā visaugstāko valsts dievību.

Tika uzskatīts, ka Sols aizsargāja imperātoru un viņa impēriju.

Sola pielūgsme saglabājās kā visas impērijas kults līdz pat kristietības sākumam.

Indiešu

Jau kopš vēdu laikiem Indijā Sauli pielūdz un pazīst kā Surya.

Surya parasti ir attēlots kā sarkans vīrs ar trijām acīm un četrām rokām, tā galvu parasti ieskauj saules stari. Viņš jāj ratos, ko velk septiņi zirgi vai viens zirgs ar septiņām galvām. Divās rokās tam ir lotosa ziedi, bet ar trešo un ceturto roku tas atbalsta un svētī savus pielūdzējus. Surya simbolizē dvēseli, gribasspēku, reputāciju, vitalitāti un izturību, drošsirdību, karaļu kārtu, tēvu, autoritātes un augsti stāvošas personas. Viņš ir pārākuma un gudrības pavēlnieks.

Hindu reliģiskajā literatūrā Surya visbiežāk tiek pieminēts kā Dieva redzamā forma, ko cilvēki spēj redzēt katru dienu.

Tāpat Surya tiek bieži uzskatīts par Šivas un Višnas formu. Tā, piemēram, vissenākā hindusma virziena Šaivisma sekotāji uzskata, ka Surya ir viena no astoņām Šivas formām, ko sauc par Astamurti.

Indijā cilvēki tic, ka Surya ir labsirdīga dievība, kura spēj ārstēt slimus cilvēkus.

Pat šodien cilvēki virs veikaliem un galvenajām durvīm novieto Saules simbolu, jo viņi tic, ka tas nesīs tiem veiksmi.

Acteki

Acteku tautai, kas apdzīvoja centrālo Meksiku, saules dievs bija Tonatiu – piektās pasaules simbols.

Tonatiu bija atbildīgs par Saules kustību debesīs, kā arī par Visuma kopējo eksistenci, un tā kā saule bija tik īpaša un svarīga, dabiska acteku vēlme bija panākt, lai Tonatiu būtu pēc iespējas apmierināts, tādējādi pasargājot zemi no pasaules gala briesmām. Lai to panāktu, viņi ziedoja tam cilvēku upurus.

Tonatiu pieprasīja ļoti daudzus cilvēku upurus, lai nodrošinātu saules kustību, un acteki, protams, paklausīja, jo ticēja, ka ir ļoti svarīgi saglabāt Saules dieva spēku. Priesteri aizveda upurēšanai nolemtos cilvēkus uz svētajiem tempļiem, kur, vēl dzīviem esot, izrāva sirdi tiem no krūtīm. Saskaņā ar acteku radīšanas mītu, dievs pieprasīja cilvēku upuri kā velti un cieņas apliecinājumu viņam, un bez tā atteicās virzīties pa debess jumu.

Acteku panteonā dievi un dievības regulāri pieprasīja kaut kāda veida upurus, tādējādi viņu reliģiskā mitoloģija, kaut arī bagāta un plaša, tomēr bieži vien ir samērā asiņaina.

Tomēr Tonatiu nebija tikai vienkārši saules dievs.

Acteki ticēja, ka visā Zemes un cilvēces pastāvēšanas laikā ir bijuši četri laikmeti un tādējādi četri Dievi jeb Saules, kas reprezentēja zemi, gaisu, uguni un ūdeni, un ka tie visi ir secīgi viens pēc otra gājuši bojā katrs savas kosmiskās ēras beigās.

Saskaņā ar acteku uzskatiem, Tonatiu ir "piektā Saule" un pašreizējā ēra ir "Tonatiu ēra" jeb "Saules kustības" ēra, kurā mēs joprojām dzīvojam.

Saule fascinēja senos actekus. Viņi pievērsa lielu uzmanību solārā diska kustībai debesīs un ļoti rūpīgi to pētīja.

Tāpat viņu kalendārs precizitātes ziņā ieņem otro vietu uzreiz pēc seno maiju kosmiskā kalendāra.

Acteki godināja un pielūdza Tonatiu arī kā dievu, kas atbildīgs par viņu aizauli jeb Tollan. Viņi ticēja, ka tur nonākot tikai kritušie kareivji un sievietes, kas mirušas dzemdībās.

Daudzām acteku gigantiskajām būvēm, kas saglabājušās līdz mūsu dienām, ir saulei pielīdzināta struktūra un uzbūve.

Inki

Inku tauta dzīvoja Dinvidamerikā, senajā Peru pilsētā.

Inki ticēja, ka viņu tauta ir cēlusies no viņu senča Saules dieva Inti, kas savā ziņā saistīja visu tautu ar impreratoru, ko pazina kā "Saules Dēlu", jo ticēja, ka valdnieks, kuru parasti dēvēja par Sapa Inca, bija Inti simbols zemes virsū.

Saskaņā ar Inku mitoloģiju, Inti bija saules dievs un Tahuantinsuyu pilsētas aizgādnis. Viņa izcelsme nav zināma, taču pastāv uzskats, ka viņš ir visas civilizācijas dieva Virakočas dēls.

Tā kā Inku reliģija bija pamatā balstīta uz apkārtējās dabas novērojumiem, iespējams, ka Saule bija visbūtiskākais aspekts dzīvē, jo tā deva siltumu un gaismu. Tāpēc Inti ir pazīstams arī kā Dzīvības Devējs. Pārsvarā to pielūdza fermeri, kas paļāvās uz Sauli, lai ievāktu labu ražu.

Inti bija viens no svarīgākajiem inku tautas dieviem, lai gan viņš bija otrais aiz visu laiku visvairāk pielūgtā Virakočas. Viņš saņēma daudz lielus ziedojumus, to skaitā arī cilvēku upurus. Tāpēc inki ziedoja cilvēku asinis īpašos gadījumos un svētkos, jo viņi ticēja, ka pretējā gadījumā Inti nesniegs saules gaismu un nebūs tiem labvēlīgs.

Inti pazina arī kā Apu Punchu, kas nozīmē "dienas vadonis", un viņu bieži attēloja kā zelta Saules disku ar cilvēka seju, ko ieskauj stari un liesmas.

Katru gadu jūnijā inki godāja Inti, veltījot tam īpašus svētkus, kura laikā dejoja un ziedoja arī dzīvnieku upurus.

Visā inku impērijā bija atrodami īpaši akmens monumenti, ko dēvēja par intihuatanas, ko aptuveni var tulkot kā "saules aizķeršanās stabi". Šīs struktūras visticamāk kalpoja kā Saules kalendāri, ko izmantoja saules dieva kustības noteikšanai un tā novērošanai debesīs. Līdzīgi Maču Piču pilsētas drupās mūsdienās ir iespējams aplūkot ēnu pulksteni, kas apraksta saules dieva Inti gaitu dienas garumā.

Pat mūsdienās Peru par godu Inti tiek rīkots īpašs festivāls Inti Raimi pilsētā Cuzco, kas katru gadu piesaista tūkstošiem tūristu no visas pasaules uz šo seno inku impērijas galvaspilsētu.